<
Schliessen
Schliessen

Parkinsona slimība ikdienā: pieredze, padomi un perspektīvas

Ar Parkinsona slimību, kas ir otra izplatītākā neiroloģiskā slimība pēc Alcheimera slimības, Vācijā dzīvo aptuveni 400 000 cilvēku. Parkinsona slimība parasti tiek diagnosticēta vecumā no 55 līdz 60 gadiem. Parasti tā tiek diagnosticēta vecumā no 55 līdz 60 gadiem, bet vienam no desmit cilvēkiem tā tiek diagnosticēta līdz 40 gadu vecumam. Vīrieši slimo aptuveni 1,5 reizes biežāk nekā sievietes. 

Pasaules Parkinsona diena bija 11. aprīlī, un mēs vēlamies izmantot šo iespēju, lai veicinātu izpratni par šo slimību, sniegtu informāciju par tās perspektīvām un sniegtu dažus padomus slimības skartajiem cilvēkiem un viņu ģimenēm.

Parkinsona slimība, saukta arī par Parkinsona slimību, ir lēni progresējoša nervu sistēmas slimība. Laika gaitā smadzenēs atmirst svarīgas nervu šūnas, kā rezultātā trūkst dopamīna. Šī svarīgā neiromediatora trūkums izraisa tādus labi zināmus Parkinsona slimības simptomus kā lēnas kustības, nevadāma trīce un stīvi muskuļi.

Arī Marija, aprūpētāja no Hausengelas Polijā, pieredzēja to ģimenē, kuru viņa aprūpē. Neilgi pēc tam, kad S. kungam tika diagnosticēta Parkinsona slimība, viņa nonāca vidē, kas joprojām bija pārņemta ar šo diagnozi. S kungs bija noslēdzies, un visa ģimene bija šokā. Marija stāsta: "Tas bija izaicinājums, bet ar pacietību un empātiju es spēju izveidot ciešu saikni ar S. kungu un palīdzēt viņam izkļūt no noslēgtības." Depresija un trauksme nav retums Parkinsona slimības pavadonis, un tā skar aptuveni 40 % slimnieku. Šī psiholoģiskā spriedze var rasties jau slimības sākumā vai pat pirms faktiskās diagnozes noteikšanas.

"Mans vissvarīgākais padoms, strādājot ar Parkinsona slimības pacientiem, ir dot viņiem laiku un veicināt viņu neatkarību pēc iespējas ilgāk," uzsver Marija. Tā ir dabiska reakcija, ka cilvēks vēlas uzņemties uzdevumus, lai ietaupītu spēkus. Tomēr daudz vērtīgāk ir mudināt slimniekus pašiem saglabāt aktivitāti, saka Marija. Tas ne tikai stiprina viņu neatkarību, bet arī pašvērtējumu.

Marija un S. S. kunga tuvinieki centās uzzināt vairāk par Parkinsona slimību, apmainīties ar idejām ar citiem slimniekiem un rast veidus, kā kopā sadzīvot ar šo slimību. "Mēs esam iemācījušies maksimāli izmantot tos dienas brīžus, kad S. kungs jūtas kustīgāks, lai veiktu dažādas aktivitātes, īpaši pēc medikamentu lietošanas. Savukārt no rītiem mums nācās nesteigties. - Viņš parasti vēl bija diezgan stīvs," turpina Marija.

Lai palielinātu S. kunga drošību, mājā tika veikti piesardzības pasākumi, lai samazinātu kritiena risku. "Mēs likvidējām visus iespējamos paklupšanas draudus, nodrošinājām labāku apgaismojumu un pārliecinājāmies, ka viņš valkā izturīgus apavus," skaidro Marija.

Pieredze rāda, ka Parkinsona slimības attīstība ir ļoti individuāla, un traucējumu pakāpe katru dienu var mainīties. "Slimību nevar izārstēt, un simptomi parasti kādā brīdī pasliktinās - diemžēl tā tas arī notiek. Taču mūsu uzdevums ir izrādīt sapratni un empātiju, lai sniegtu vislabāko iespējamo atbalstu slimības skartajiem cilvēkiem," pārdomās dalās Marija. Palīdz atklāta saziņa par raizēm un savstarpējs atbalsts ģimenē, kā arī ar citiem cilvēkiem vai institūcijām (ārstiem vai pašpalīdzības grupām).

Parkinsona slimības pētniecībā ir panākts stabils progress, piemēram, izstrādājot jaunus medikamentus, kas uzlabo dopamīna ražošanu smadzenēs, vai veicot pētījumus antivielu un cilmes šūnu terapijas jomā. 

Marija saglabā optimismu un joprojām ir apņēmības pilna atbalstīt S kungu. "Es palikšu šeit tik ilgi, kamēr varēšu viņu labi atbalstīt," viņa saka.