1. Izturies pret katru aprūpējamo individuāli
Katram senioram ir sava dzīves vēsture, pieredze, problēmas un vajadzības. Tomēr viens ir skaidrs: ikvienam cilvēkam ir nepieciešama uzmanība un saskarsme ar citiem cilvēkiem. Pret katru aprūpējamo ir jāizturas individuāli, un īpaši jūtīgi un empātiski jāpieiet tēmām, kas varētu viņu aizvainot. Jo labāk aprūpētājs pazīst senioru, jo vieglāk viņam ir sniegt atbalstu vai uzlabot viņa noskaņojumu.
2. Lai komunikācijas grūtības tevi neatturētu
Aprūpējamo personu veselības problēmas – piemēram, dzirdes vai runas traucējumi, kā arī atmiņas traucējumi – var ievērojami ietekmēt sarunas kvalitāti. Dažreiz šķērslis slēpjas arī psiholoģiskajā sfērā: nevēlēšanās sarunāties bieži vien saistīta ar seniora bailēm, vientulību vai garastāvokļa svārstībām. Arī valodas barjera var sarežģīt situāciju. Panākumu atslēga veiksmīgai saziņai ir pacietība. Aprūpējamajam ir jāatvēl laiks, kas viņam nepieciešams, lai izveidotu uzticību aprūpētājam un būtu gatavs sarunai.
3. Pievērs uzmanību izteiksmes veidam un intonācijai
Sarunā ar aprūpējamo personu ir jāpievērš uzmanība tam, lai runātu skaidri un lēni, vienlaikus saglabājot mierīgu un draudzīgu intonāciju. Ir lietderīgi lietot vienkāršus teikumus un izvairīties no sarežģītām teikumu konstrukcijām, lai seniori varētu bez grūtībām saprast aprūpētāja teikto. Nav ieteicams pārtraukt aprūpējamo vai pabeigt viņa teikumus viņa vietā – viņam ir jāatvēl pietiekami daudz laika, lai atbildētu. Turklāt ir jābūt gataviem tam, ka seniors vienu un to pašu jautājumu uzdos vairākas reizes. Tas jo īpaši attiecas uz cilvēkiem ar demenci.
Sarunu tēmu ir ļoti daudz. Tās var attiekties uz ikdienišķām un neitrālām lietām, piemēram, pašsajūtu, ēdienu, interesēm vai laikapstākļiem. Var arī jautāt aprūpējamajam par atmiņām vai viņa jaunību. Tomēr jāņem vērā, ka viņam, iespējams, nav vēlmes par to runāt.
4. Klausies un reaģē
Veiksmīgas sarunas atslēga ir aktīva klausīšanās, runas tempa pielāgošana un – vairumā gadījumu – vienkāršu frāžu lietošana. Aprūpētājam jāpievērš uzmanība arī aprūpējamā ķermeņa valodai. Katrs cilvēks, un jo īpaši katrs senioru vecuma cilvēks, ir atšķirīgs. Tāpēc sapratne un empātija ir īpaši svarīgas.
Bieži vien ir lietderīgi pārliecināties, ka sarunas partneris ir pareizi sapratis sniegto informāciju – it īpaši, ja runa ir par ikdienas uzdevumiem vai svarīgām vienošanām. Rāms balss tonis, acu kontakts un patiesa interese var palīdzēt aprūpējamajam justies uzklausītam un cienītam.
