Par aprūpētāju es nolēmu kļūt salīdzinoši nesen
Elvyra Pruskiene
Mani sauc Elvyra Pruskienė. Par aprūpētāju es nolēmu kļūt salīdzinoši nesen. Tomēr man jau bija pieredze šajā jomā, jo 8 gadus rūpējos par savu mammu. Mana mamma bija invalīde, un viņai bija sirds problēmas. Pēc pirmās karantīnas atlaišanas dēļ man nācās pamest grāmatvedes darbu birojā. Pēc divu klasesbiedru ieteikuma, kuri jau strādāja ar Hausengel starpniecību, es nekavējoties vērsos šajā aģentūrā. Jāatzīst, ka strādāt Vācijā bija grūti, jo skolā mācījos angļu valodu. Taču vācu valodas pamatus apguvu divu mēnešu kursos GLORIA LINGUA - uzņēmuma ieteiktajā valodu skolā.
Kad es domāju par to, kāpēc vispār strādāju šo darbu, domāju, ka galvenā motivācija doties uz Vāciju ir iespēja nopelnīt vairāk naudas un brīvāk organizēt savu dzīvi. Man ir interesanti iepazīt citu cilvēku komunikāciju, dzīvesveidu un kultūru. Pieredzes ceļā esmu secinājusi, ka ir liela atšķirība starp to, kā cilvēki komunicē ar svešiniekiem un kaimiņiem Vācijā un Lietuvā. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka mans vīrs strādā ārzemēs un es pati varu noteikt savu darba laiku un ilgumu un pielāgoties viņa atgriešanās laikam. Hausengel uzņēmumā manas vajadzības tiek ņemtas vērā, un konsultanti cenšas piedāvāt man vislabāko risinājumu. Kopumā, protams, ir skaidrs, ka viena no šāda veida darba priekšrocībām ir tā, ka man nav nekādu papildu izmaksu par izmitināšanu un ēdināšanu laikā, kad strādāju pie klienta, un ka es pat pati varu noteikt savas dienas likmes par sniegtajiem pakalpojumiem.
Ar Hausengel es sadarbojos jau četrus gadus. Šajā laikā man ir bijuši trīs klienti. Kā visiem zināms, pirmā reize dzīvē vienmēr ir ļoti neaizmirstama. Savu pirmo ģimeni Hildenē (Ziemeļreinā-Vestfālenē) es ieguvu pēc klasesbiedra ieteikuma un paliku tur ilgu laiku, pat divus gadus. Nākamā darbavieta bija Dīsenbahā (Hesenē), bet vēlāk strādāju Gronau pie Nīderlandes robežas (Ziemeļreinā-Vestfālenē). Iespējams, visspilgtākās atmiņas man ir par darba vietu Hildenē, jo tā bija pirmā »kristība«. Bija grūti, jo vecāka gadagājuma sievietei, par kuru es rūpējos, bija progresējusi demence un tendence klaiņot. Mani kā aprūpētāju silti uzņēma ģimene, kas novērtēja manas zināšanas un apņēmību. Es jutos kā daļa no ģimenes un pat piedalījos ģimenes locekļu dzimšanas dienas svinībās restorānā. Un savā dzimšanas dienā man bija jauks pārsteigums, jo kopā ar ģimeni man tika sarūpētas svētku pusdienas un dāvana. Šī ģimene izrādīja draudzīgu uzmanību arī manā brīvajā laikā, izrādot man apkārtni un izrādot Diseldorfas pilsētu. Strādāt svešā valstī un runāt svešvalodā ir liels izaicinājums. Tāpēc, protams, bija dažas smieklīgas situācijas, kas bija saistītas ar vācu valodu, jo manas valodu zināšanas bija diezgan vājas. Nekad neaizmirsīšu, kā reiz gribēju pateikt, ka mežā redzēju sēnes, bet sajaucu patskaņus un teicu, ka redzēju kažoku. Tas visus ļoti uzjautrināja, jo izrādījās, ka vecmāmiņas, kuru es pieskatīju, meitai bērnībā bija noticis līdzīgs pārpratums.
Darbs aprūpes jomā nav tikai pakalpojumu sniegšana. Tas prasa lielu izturību un pieredzi, taču tas ir arī gandarījums, izglītojošs un bagātinošs darbs. Es bieži esmu domājusi, ka sieviete, kuru aprūpēju Dietzenbachā, varētu būt piemērs visām sievietēm, kā cienīgi novecot. Viņa ģērbās stilīgi, uzklāja grimu un, dodoties pastaigā, nomazgājās. Kad es biju viņai blakus, man gribējās izskatīties vēl labāk. Mēs kopā gājām uz restorāniem, es pavadīju viņu pie friziera. Kā atvadu dāvanu viņa man uzdāvināja smaržas. Savu darbu ar ģimeni Gronau es atcerēšos vēl ilgi, jo man bija neparasti siltas un sirsnīgas attiecības gan ar cilvēku, kuru aprūpēju, gan ar visu ģimeni.
Taču nav noslēpums, ka cilvēki ir dažādi. Taču ikreiz, kad nonāku jaunā ģimenē, man nākas saskarties ar zināmiem izaicinājumiem, jo man jāprot pielāgoties vecajam cilvēkam, viņa vajadzībām un dzīves videi. Varbūt tāpēc man nepatīk pastāvīgi mainīt darbu, jo tas ir grūts pielāgošanās periods abām pusēm. Es esmu cilvēks, kurš dod priekšroku konsekvencei. Man ir arī jāuzlabo vācu valodas zināšanas, jo vācu valodas trūkums pagātnē ir radījis daudz pārpratumu, īpaši sākumā. Es neaprobežojos tikai ar vācu valodas apguvi, bet arī pastāvīgi interesējos par māsu tēmām un lasu dažādu literatūru. Mani vienmēr ir interesējusi medicīnas joma, un, pat sākot strādāt, es jau biju uzkrājusi daudz zināšanu. Arī mana meita strādā medicīnas jomā, viņa ir zobārste. Kopumā es kā pašnodarbināta aprūpētāja visvairāk novērtēju to, ka varu plānot savu dzīvi un laiku, t. i., es pati lemju, kad strādāt un kad atpūsties. Arī iespēja pašai izvēlēties klientus man ir liels pluss. Kad esmu uz vietas, es varu organizēt savu dienu atbilstoši vecāka gadagājuma cilvēka un viņa ģimenes vajadzībām, lai es varētu veikt savu darbu pēc iespējas efektīvāk. Un es jūtos droši, strādājot Hausengel, jo man ir spēcīgs atbalsts. No pieredzes zinu, ka ikvienai problēmai atradīsies tāds vai citāds risinājums. Arī pārliecība, ka man ir apdrošināšanas pakete uz darba laiku Vācijā, dod man labu sajūtu attiecībā uz veselību un neparedzētiem gadījumiem.
Nākotnē sev un citiem aprūpētājiem novēlu labu veselību, izturību, turpmāku vācu valodas pilnveidi un interesi par aprūpi.
